Sirds ķirurga spriedze un pilsoniskā apziņa

0
186

Sirds un asinsvadu ķirurgs, medicīnas doktors Uldis Strazdiņš ir pazīstams ne vien Latvijā, bet arī aiz mūsu valsts robežām. Viņa darbības prioritātes saistītas ar iegūtu sirdskaišu ķirurģiju. Līdz šim dakteris piedalījies visās sirds transplantācijas operācijās, turklāt bijis viens no tiem, kurš pirms pusotra gada operēja Valsts prezidentu Raimondu Vējoni.

Stradiņos – kopš bērna kājas

Uldis Strazdiņš vada Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas iegūto sirdskaišu nodaļu, ir Eiropas un vēl citu kardiotorakālo ķirurgu asociāciju biedrs. Paralēli uzņēmies lektora misiju Rīgas Stradiņa universitātes ķirurģijas katedrā.

„Visa dzīve man grozās ap Stradiņiem,” uzsver Uldis Strazdiņš. „Šeit ne tikai piedzimu, bet līdz četru gadu vecumam, līdz vecāki dabūja dzīvokli, mitinājos slimnīcas teritorijā esošajās kopmītnēs, jo mamma šeit strādāja par medmāsu.”

Tieši sirds ķirurģijā Uldis Strazdiņš nonācis nejauši, bet par šo izvēli esot ļoti gandarīts – tajā apliecināt savu prasmi ir gana interesanti. Atšķirībā no citiem tā laika Rīgas Medicīnas institūta studentiem savu specializāciju viņš izvēlējies diezgan vēlu. „Tas bija 1989. gadā. Institūtā kārtoju beigu eksāmenus, un slavenais profesors Jānis Volkolākovs man piedāvāja nākt strādāt uz sirds ķirurģiju. Es piekritu. Iepriekš nebiju domājis par sirds ķirurģiju, jo man nebija ne mazāko cerību tur nokļūt. Šī tomēr ir tāda ļoti šaura specializācija, un arī ārstu, kas ar to nodarbojās, tolaik bija visai maz. Biju beidzis mācības Magdeburgas medicīnas akadēmijā, kas tajā laikā bija kaut kas īpašs.

Šī ir ļoti nopietna sfēra. Sirds ir pietiekami smalka, īpaši, ja ir runa par sirds asinsvadiem. Un, ja runājam par pieminēto nopietnību, tad sirds nepiedod pat nelielas kļūdiņas. Ja cilvēkam ne tā sašuj plaušu, zarnas vai citu svarīgu orgānu, tad vēl tālu līdz kaut kam pagalam traģiskam – viņam vienkārši būs apgrūtināta eksistence, bet viņš tomēr turpinās dzīvot. Taču, ja kaut kas nepareizs, pat sīkums, izdarīts ar sirdi, cilvēks vienkārši aiziet bojā. Tieši te arī slēpjas tā nopietnība, vienmēr pārņem tāds zināms stress. Kļūdas šajā jomā nedrīkst pieļaut.”

Pie operāciju galda – pat vairāk nekā desmit stundas

Pēc daktera vārdiem, katram ķirurgam ir sava, tā saucamā, bēdu ieleja. Bet, paldies Dievam, Uldim Strazdiņam dzīvē tādu gadījumu ir bijis gaužām maz.

Sirds operācijas lielākoties vidēji ilgst trīs stundas, taču Uldim Strazdiņam pie operāciju galda vienas operācijas laikā ir nācies pavadīt arī astoņas un pat vienpadsmit stundas. „ Tās stundas paiet intensīvā piepūlē – visu laiku kaut kas ir jādara. Beigās iestājas pat tāds kā izsīkums. Bet, ja tava spriedze vainagojusies ar labu iznākumu, ir neizsakāms gandarījums.

Esmu dzirdējis daudz pateicības vārdu no izglābtajiem. Tomēr galveno pasaka to cilvēku acis – tajās var visu bez vārdiem izlasīt. To, ka viņi patiešām ir pateicīgi par izglābto dzīvību. Ka viņi spēj elpot un staigāt. Atceros: astoņgadīgs zēns bija atnācis pie manis pateikties par savu mammu, kas pēkšņi bija saslimusi un kurai veiksmīgi veicām operāciju. Viņš bija ļoti nobijies, vai nepaliks bez mammas. Tas bija saviļņojoši.

Esmu piedalījies pilnīgi visās Latvijā veiktās sirds transplantācijas operācijās, tāpat esmu pielicis roku pie donora sirds sagatavošanas. Gaidīšanas rinda uz transplantāciju ir lielāka nekā tas, ko mēs spējam paveikt. Visā pasaulē ir tāda situācija, tā nav tikai Latvijas problēma. Daudzi aiziet bojā, nesagaidot pārstādīšanas operāciju. Patlaban Latvijā tiek veiktas divas trīs sirds transplantācijas gadā. Šobrīd kādi seši septiņi cilvēki gaida rindā uz sirds pārstādīšanas operāciju.

Dzīvē man bijuši labi skolotāji – profesori Jānis Volkolākovs, Romāns Lācis.”

Dzīvesvietas izvēle – par labu Ķekavas pusei

Jau 12 gadus Ulda Strazdiņa ģimene par savu mājvietu var uzskatīt Lapenieku ciematu. „Pirms tam bija Rīgas dzīvoklis, ko nebūt nevar salīdzināt ar tām priekšrocībām, ko dod Ķekavas gaisotne,” atzīst ārsts. Ķekavu izvēlējāmies tāpēc, ka tā atrodas tuvāk darbam. Diezgan labs savienojums ar Rīgu – no rītiem uz Stradiņiem varu aizbraukt 15 minūšu laikā, vienīgi vakarā gan sanāk ilgāk, jo ir sastrēgumi, tā saucamajā, pudeles kaklā pie A7 šosejas veikala. Uzbūvējām māju, tā arī dzīvojam šeit ar sievu un diviem bērniem. Man šeit patīk. Mani aizrauj, ka mēs dzīvojam ļoti zaļi. Mums apkārt ir daudz mežu, pļavu. Tai pašā laikā ar tiem jaunajiem tiltiem neizjūtam attālumu no Rīgas centra. Man patīk, ka blakus ir ūdeņi – Daugava, Titurgas ezers. Ir vietas, kur atpūsties ar bērniem, papeldēties. Patīk, ka ir ierīkotas vietas dažādām fiziskām aktivitātēm, iekārtoti veloceliņi, kur tiešām ar bērniem var izbraukāties. Savukārt ziemā Baložu mežā tiek izveidota slēpošanas trase.

Tikko man bija brīva nedēļa, bet laika apstākļi nelutināja. Mēs katru gadu ar ģimeni sēņojam vietējos mežos, reizēm tāpat vien aizejam uz mežu pastaigāties. Ogot neejam, bet sēnes lasīt gan. Tas viss mani saista. It kā pavisam netālu no Rīgas, bet tajā pašā laikā mazlietiņ kā laukos, ļoti tuvu pie dabas. No rīta dzirdu, kā kūko dzeguze, vītero putni. Reizēm pa celiņu skrien pretī zaķis, lapsa vai pat stirna – tas viss mani šeit tā pievelk un aizkustina.”

Aizraušanās – mopēdu un motociklu restaurēšana

Ulda Strazdiņa aizraušanās ir vecu mopēdu un motociklu restaurēšana. „Tas ir tāds kā neizsapņots mans bērnības sapnis par braucamrīkiem,” viņš atzīst. „Mēs nebijām pietiekami turīgi un savulaik nācās iztikt bez kādiem mopēdiem. Nu cenšos savākt šos vecos mopēdus, kas ražoti ap manu dzimšanas laiku – 60-tajos un 70-tajos gados, tos restaurēt, uzlabot krāsu, atdzīvināt motorus. Tas ir tāds piņķerīgs darbs, kur arī nevar pieļaut kļūdas. Saliksi kaut ko nepareizi, vienkārši nekas nedarbosies. Uz pusmūža gadiem esmu tam pievērsies, un tas atļauj aizmirsties no ikdienas lietām, arī noteikti no sirds ķirurģijas.

Manā kolekcijā vecākais mopēds ražots 1954. gadā Rīgā. Man ir kādi septiņi braucamrīki, no kuriem braukšanas kārtībā ir kādi četri, kas ir arī reģistrēti CSDD. Tos visus atrodu kādos tirdziņos, gadatirgos. Šīs lietas nemaksā dārgi, jo gandrīz nevienam nav vajadzīgas. Vērtība rodas tad, kad braucamrīku nokomplektē. Ir bijuši daži braucamrīki, kuriem es detaļas esmu meklējis divu gadu garumā, beigās atradis, tajā pašā laikā naudas ziņā iztērējis niecīgas summas. Detaļas ir grūti atrast. Varbūt cilvēkiem mājās kaut kas ir, bet viņiem tā nešķiet vērtība. Te ir tas meklēšanas un atrašanas prieks.

Kādas divas nedēļas tagad neesmu braucis, bet citādi gan sanāk, ka es katru vakaru cenšos izmest kādu līkumu.

Man ļoti patīk makšķerēt, bet atzīšos, ka neesmu to darījis kādus divus trīs gadus. Pie Ķekavas ūdeņiem gan esmu maz makšķerējis, vairāk sanācis braukt uz Latgales pusi.”

Liek cerības uz jauno domi

Uz jautājumu, kā sirds ķirurgs skatās uz jaunā sasaukuma domi un kādas cerības uz to liek, viņš atbild: „Uz katru jauno sasaukumu lieku milzīgas cerības, ka atrisināsies arī manas ģimenes un mana ciemata problēmas. Sāpīgākais jautājums saistīts ar to, lai būtu centralizēta ūdens pievadīšana. Pašlaik mums ir autonomā ūdens piegāde, kas ir ārkārtīgi dārga, sarežģīta apkopē. Nevaram sagaidīt to brīdi, kad varētu vienkārši attaisīt krānu, tecināt ūdeni un godīgi par to maksāt tam, kam jāmaksā. Vēl piemēram, mūsu apkaimē parādījušies zagļi, īpaši pēdējā gada laikā vairākas mājas ir apzagtas. Tātad šobrīd nenāktu par sliktu atbildīgāka policijas uzraudzība.

No jaunajiem domniekiem vēlos caurspīdīgumu, izpratni, iedziļināšanos arī tādu mazu vienību kā Lapenieku ciemats sadzīves problēmās. Mēs dzīvojam pašā Ķekavas nomalē, bet tik un tā esam novada cilvēki. Maksājam nodokļus novadam. Godīgi sakot, gribētos jaunas vēsmas – iepriekšējie sasaukumi neko labu nav nesuši.

Jaunajiem domniekiem beidzot būtu jāķeras pie ļaudīm svarīgu lietu risināšanas. Tik daudz iedzīvotāju, katram kaut kas sāp. Vienkārši vajadzētu viņos ieklausīties. Nebūt augstprātīgiem, būt pieejamiem. Vairāk domāt par cilvēkiem – to es viņiem novēlētu.

Ķekavas novads ir jauks, iedzīvotāji arī. Daudzus viņus es pazīstu, daudzi ir mani pacienti. Arī daļa kolēģu dzīvo Ķekavas pusē.

Ilona Noriete

LEAVE A REPLY