Mūsu cilvēks: labākais Latvijas bobsleja pilots Oskars Melbārdis

0
109

Latvijas vadošais bobsleja pilots Oskars Melbārdis, kurš Soču olimpiskajās spēlēs izcīnīja sudraba medaļu četriniekos, bet šī gada sākumā kopā ar stūmējiem Daumantu Dreiškenu, Arvi Vilkasti un Jāni Strengu pasaules čempionātā tika pie zelta godalgas, pēdējos mēnešus lielākoties aizvada savās mājās Titurgā. Oskars joprojām atveseļojas pēc augusta beigās veiktās muguras operācijas, bet jau decembrī plāno atsākt savas aktīvās sportista gaitas.

Dzīvesvietu meklēja Rīgas tuvumā

Oskars dzimis Valmierā, bet, jau mācoties Murjāņu sporta ģimnāzijā, nolēmis pārcelties tuvāk Rīgai. Tagad jau vairākus gadus Oskars dzīvo jaunajā projektā Titurgā un ar savu izvēli ir gana apmierināts. Kā uzsver bobslejists, šeit dzīvojot, ir sajūta, ka ar vienu kāju esi galvaspilsētā, bet ar otru – laukos.

Oskaru gandarī arī tas, ka šajā apkaimē lielākoties dzīvo jaunas ģimenes, tālab viņš šeit jūtas kā starp savējiem.

Tam, ka pie viņiem dzīvo bobsleja pilots, šīs puses ļaudis īpašu uzmanību nepievērš. Un arī pats sportists tā vai citādi nereklamējas, par viņa sportista gaitām vienīgi liecina ar atpazīstamām zīmēm aplīmētā automašīna. Palēnām kaimiņi viņu iepazinuši, bet tā, ka Oskaram būtu pusstunda jāstāv uz ielas un ar kādu šeit jārunā, gan neesot. Kā pats saka, iespējams tas ir tāpēc, ka bobslejs Latvijā jau nav tik populārs kā hokejs.

Ir kur atpūsties un sportot…

Vieta, kur Melbāržu ģimene apmetusies, saista ne tikai ar jauko dabu un Titurgas ezeru, kuru vasarā iecienījuši peldētāji, bet arī ar iespējām sportot. Turklāt šeit nav dzīvas satiksmes un cilvēku burzmas, līdz ar to var ar patiku izstaigāties, izbaudot mieru un klusumu. Kā sportistam Oskaram tieši miers ir gana būtisks, lai atpūstos starp treniņiem un sacensībām.

Kā saka Oskars, Titurga ir gana pateicīga vieta arī bērniem, jo šeit sabūvēti dažādi spēļu laukumi, par ko īpaši priecīgs ir viņa divus gadus vecais dēlēns. Un arī bērnudārzs puikam atrodas piecu minūšu gājienā no mājām. Šobrīd gan izvēlēts privātais, bet, kad pienāks rinda uz pašvaldības bērnudārzu, tad gan uz Katlakalnu tālāks ceļš būs mērojams.

Vienīgā negatīvā lieta, ko Oskars saskata, ir tā, ka ķekaviešiem no rītiem sastrēgumu dēļ pagrūti nokļūt Rīgā.

Hobiji – ne tikai makšķerēšana un braukšana ar velosipēdu

Tagad pēc operācijas Oskaram atliek vairāk laika veltīt saviem hobijiem.  Viņam patīk kaut ko padarīt garāžā, gar autiņu paķimerēties, to paremontēt. Kā viņš pats atzīst, mašīnu izjaukt un salikt pa jaunam viņš gan nevarot, bet tādas elementārākas lietas, kā nomainīt riepas vai eļļu viņam esot pa spēkam.

Oskaru aizrauj makšķerēšana, kā arī braukšana ar velosipēdu. Tālab viņš ir īpaši priecīgs, ka Baložos mežā izveidota septiņus kilometrus gara trase. Pa to kustēties esot daudz interesantāk nekā pa šoseju vai zemes ceļu.

Veselība pamazām atgriežas

Jau vairākus gadus Oskaram problēmas sagādājusi mugura, un vienīgais risinājums, ja vien bobslejists vēlas turpināt karjeru, bijusi operācija. „Muguras sāpes mani vajāja jau ilgāku laiku,” atzīst bobslejists. „Aizvadītajā sezonā jau gadījās, ka saspiež nervus. Likās – mierīgāk patrenēsies, gan jau pāries, un viss būs kārtībā. Paiet laiks, trenējies, nekas labāk nepaliek, tad jau tas viss sāk apnikt. Turklāt mugura sāka traucēt arvien vairāk, un jo īpaši augustā pirms operācijas sāpes saasinājās.

Treniņi turpinājās, bet cik var, vairs nebija prieka kustēties, kad visu laiku pavada sāpes. Tad mēs aizgājām pie ķirurga, uztaisījām visus izmeklējumus. Viņš teica: ja ir tāds mērķis tikt uz nākamajām olimpiskajām spēlēm, tad šis ir pēdējais brīdis, kad vajadzētu operāciju veikt. Būs laiks atveseļoties.”

Uz jautājumu, kā Oskars jūtas šobrīd, viņš atbild: „Nav ne vainas. Lēnām veselība atgriežas. Darbojos. Protams, ir nedaudz savādāk nekā visus iepriekšējos gadus, bet toties vairāk laika atliek ģimenei, pašam sev, sakārtot domas. Šobrīd ārstiem liekas, ka visam vajadzētu būt kārtībā. Katrā ziņā ķirurgs noskaņots pozitīvi, apmierināts, kā viss norit. Arī komandas ārsts neko sliktu nesaka.

Lielākā kļūda pieļauta, kad bija pusaudžu gadi – par daudz gribējās. Tad tā skāde veselībai arī tika nodarīta. Kad atnācu uz bobsleju, gribējās lēkt visiem lielajiem līdzi, būt tikpat spēcīgam, celt tādus pašus svarus. Tāds dullums, kad neizvērtē savas spējas, cik vari reāli un cik tev vajag pacelt tos kilogramus. Pārāk liela centība.

Bet ir arī tāda lieta kā iedzimtība. Abiem vecākiem bijušas problēmas ar muguru, tāpat vajadzējis operēties. Arī dakteris apstiprināja, ka viss ne bez iedzimtības vainas. Un ar to jārēķinās.

Šobrīd divreiz dienā trenējos, viss notiek. Uz Mežaparku katru dienu braucu pie fizioterapeita. No rīta pilnīgi atrodos trenera uzraudzībā, vakarā mājās – vai nu skrienu, vai minu velotrenažieri.”

Vēlas iemēģināt olimpisko trasi

Sākot ar decembri, Oskars plāno nopietnāk pievērsties treniņiem, jo kopš operācijas būs pagājuši ārsta noteiktie trīs mēneši.

Olimpiskās trases iepazīšana – ar to negribas kavēties. Tad jau manīsim, kā būs ar veselību. Ja ķirurgs atļaus, varu nobraukt kādu posmu, jo nebraukušam uzreiz iziet uz lielā starta grūti. Kaut kur jau jāpabrauc. Pa īstam jāatgūstas. Varbūt tepat Siguldā. Skatīsimies, kā viss iegrozīsies.

Sen tik labi neesmu juties – morāli, psiholoģiski. Esmu atpūties. Man ir jauna iedvesma visam. Baterijas ar to muguru bija nosēdušās, pēdējos gados viss gana neveiksmīgi gājis. Par nākamo pasaules čempionātu runājot, kas notiks februārī Sočos, – nekad nesaki nekad. Trase man ļoti patīk.

Es zinu, cik ātri es varu dabūt sevi kondīcijā, tad jau redzēs.”

LEAVE A REPLY