Ķekavas sirdī dzimst labie darbi visai Latvijai !

0
196

Ziemassvētku laikam tuvojoties, mans mērķis bija konkrēts: aicināt savus kolēģus, domu biedrus, draugus un citus interesentus atvērt sirdis labiem darbiem.

Biju informēta, ka Ķekavas novadā dzīvo un ikdienas darba gaitas vada kāda ļoti aktīva, sirsnīga un apbrīnojami pašaizliedzīga persona, kura nodarbojas ar labdarību ne tikai Ķekavas un Latvijas, bet visas Eiropas mērogā. No sirds ieinteresēta, es devos satikt biedrības NSUS (“No sirds uz sirdi”) dibinātāju, vadītāju un darbinieci vienā personā – Līgu Uzulnieci.

Mūsu saruna izvērtās ļoti interesanta un aizraujoša, jo Līgas stāsts nav aprakstāms pāris teikumos. Dzīves ceļš, kā jau daudziem no mums, nav bijis gluds un viegls, bet tas ir novedis līdz burvīgam un svētīgam rezultātam – iespējas praktiski atbalstīt, motivēt, izglītot un iepriecināt trūcīgas un sociāli maz aizsargātas personas visā Latvijā (tai skaitā bērni, jaunieši, seniori, cilvēki ar īpašām vajadzībām, trūcīgas ģimenes, vientuļie seniori).
Jau paveiktais gan nav Līgas profesionālo mērķu augstākais punkts, jo ik dienas tiek plānotas arvien jaunas un arvien augstākas, un cēlākas virsotnes, kuras jāsasniedz. Tas palīdz neapstāties pie padarītā, bet turpināt darbu, vairojot prieku un mīlestību mūsu dārgajā Latvijā.

Kāpēc tieši Labdarība? Šo jautājumu Līga dzird ik uz soļa jau kopš 2000. gada, kad sākās paši pirmie labie darbiņi, jo to jautājot ļoti bieži. Esot gadījies, ka pirmajā brīdī viņa patiešām apmulst un nezina, ko atbildēt. Līga saka, ka tādās situācijās gribās uzreiz skaidrot un it kā taisnoties par to, ko viņa dara, un tad pārņem dīvainas sajūtas. Mūsdienu materiālisma un egoisma dominances laikā tik ļoti daudziem nav skaidrs, kā var izvēlēties kaut ko tik pašaizliedzīgu un nesavtīgu par savas dzīves ikdienu un mērķi. Līga pilnībā izmainīja savu dzīvi, izdzīvojot emocionāli ļoti smagus brīžus, kā arī nācās atstāt aiz muguras ienesīgu darbu un daļu savas privātās dzīves, lai visu sevi veltītu labdarībai, jo reti kuram būtu drosme tik radikāli izmainīt savu dzīvi tikai tādēļ, lai varētu palīdzēt citiem.

Un, ja tomēr, atkal un atkal seko jautājums: Kāpēc labdarība? Tad Līga atbild, ka to pat nevar paskaidrot, tas slēpjas drīzāk sajūtās, nevis vārdos vai praktiskos apsvērumos. Tas ir dzīves aicinājums, kas nāk no sirds dziļumiem.

Līga piebilst: internetā atradu tādu kā definīciju vārdam “labdarība”:
“Par labdarību tiek saukts tikums, pateicoties kuram, tā mīlestība, kādu mēs izjūtam katrs pret sevi, tiek pārnesta uz citiem cilvēkiem, ar kuriem mūs nesaista draudzības vai radniecības saites, pat uz pilnīgi mums nepazīstamiem cilvēkiem, pret kuriem mums nav nekādu saistību un no kuriem mēs neceram neko saņemt. Tas, kurš dara labu citam, vēl vairāk dara labu pašam sev – ne tajā nozīmē, ka viņu par to gaidītu balva, bet gan tajā, ka apziņa, ka padarīts labs darbs, pati par sevi sniedz lielu prieku.”

2

Te vēl Līga piebilst, ka labo darbu darīšana ir kā “labā narkotika”. Kopš viņa atceras sevi darbojoties par labu kādam, pēc katra padarītā, labā darba, rodas arvien jaunas idejas un projekti. Pēc viena šāda darba rodas vismaz trīs jaunas idejas. Labie darbi vairo un veicina viens otru.

Jautājumi tiekot saņemti dažnedažādi: Kāds man labums no tā visa? Kā izvēlos, kam palīdzēt? Kur un kā varu dabūt finansējumu? Kā varu noorganizēt arī bez finansējuma? Kā ienāca prātā doma vispār ar ko tādu nodarboties, kur nu vēl dibināt biedrību? Kā pietiek pacietība un laiks tam visam?

Līga uzskata, ka labos darbus cilvēki nedara tāpēc, lai kaut ko par to iegūtu sev. Te no sirds tiek domātas tās personas, kuras darbojas šā vārda „labdarība” patiesajā nozīmē. Labdarība ir kā “labā narkotika”, kas tā ievelkot, ka pat doma nenāk prātā no tā atteikties vai meklēt kādu pašlabumu tajā. Tas ir tas patiesais gandarījums, kas rodas pēc katra kārtējā projekta realizēšanas.

Nedz privātpersonai, nedz biedrībai bieži (pārsvarā) nav pašai sava finansējuma, toties ir iespēja palūgt to kādam citam. Tikai atšķirība ir viena – ja lūdz privātpersona, tad ir mazas cerības un pozitīvu rezultātu, jo klāt nāk kaudze ar jautājumiem un bažām, vai finansējums tiks izlietots un nonāks mērķī. Kas attiecas uz juridisko personu, tad te ziedoto līdzekļu izsekošanas ceļš ir vieglāks. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc tomēr Līga izlēma dibināt biedrību.

Nākamais aspekts ir – uzticības iekarošana. Tas laikam ir pats grūtākais, jo cilvēki netic, ka ziedojums, vai tas būtu mantas vai naudas izteiksmē, nonāks paredzētajā, jeb solītajā mērķī. Arī pati Līga agrāk, kad ziedoja citiem projektiem, kurus pati neorganizēja, tā domāja.

Šajā periodā, kad viņa pati jau vada labdarības biedrību, ļoti tiek piedomāts pie tā, lai vairotu uzticību un līdzcilvēku uzticēšanos biedrības darbam un izvirzītajiem projektiem. Tieši šī iemesla pēc arī tapusi biedrības NSUS mājas lapa (www.nsus.lv), lai jebkurš tur var ieskatīties, izlasīt un pārliecināties, ka un kā ziedojums sasniedzis adresātu.

l11

Kopš NSUS biedrības dibināšanas brīža (2015. gada janvāris) ir paveikti vairāk nekā 100 labdarības projekti, par kuriem var lasīt un kurus var skatīt NSUS mājas lapā, kā arī ikdienā ir vismaz 10 vienlaicīgi aktīvi un atvērti labdarības projekti, kuros var piedalīties jebkurš un vairot prieku tiem, kuriem šobrīd iet visgrūtāk.

Kas attiecas uz projektu radīšanu un realizēšanu, tad, pateicoties gūtajai pieredzei, Līga atklāj, ka lielu lomu spēlē konkrētas cilvēka īpašības: uzņēmība, neatlaidība, komunikabilitāte, ambīcijas, drosme, mērķtiecība, cilvēcīgums, iejūtība, spēja uzklausīt, spēja lūgt, spēja pieņemt atteikumus, spēja distancēties no negācijām, utt.
Kā tas viss ietekmē projektu virzību? Cilvēks, kurš nespēj uzrunāt svešu cilvēku (potenciālo ziedotāju), nespēj atzīt, ka nepieciešama palīdzība, nav mērķtiecīgs, diez vai varēs jebko izdarīt.

Kā rodas pamatā NSUS biedrības projekti ? Ir divi ceļi, kā ienāk pirmā informācija vai doma. Viens ceļš – biedrību uzrunā palīgā saucējs, otrs ceļš – pie vakara tējas un pārdomām dzimst idejas, kam varētu palīdzēt! Ieklausoties sajūtās un apkārtējos, tiek uziets tas “klusais palīgā sauciens”, kam nepieciešama palīdzība, bet kurš vēl “nekliedz” pēc tās. Tad tiek izmantotas mūsdienu tehnoloģijas, un, pavadot krietnu laiku pie datora, veicot informatīvo izpēti, tiek meklēti bērnu nami, pansionāti, sociālie dienesti, un tad tie tiek uzrunāti ar piedāvājumu nākt palīgā. Kad ir noķerts “palīgā sauciens”, tad tiek izsludināts projekts un domāts par tā iespējami ātrāko, pareizāko un efektīvāko risinājumu. Tad nu sākas tas, kam ir nepieciešamas tās cilvēka īpašības, par ko runājām iepriekš.

Te tiek likta lietā drosme, uzņēmība, neatlaidība utt., lai uzrunātu finansētājus un ziedotājus, skaidrotu projekta mērķi un pārliecinātu, ka finansējums vai ziedojums ir ļoti svarīgs.

Projekta ietvaros ir jāizzina lūdzēja vajadzības un sāpe un jāatrod risinājums, ko varu piedāvāt. Šis process ir visgarākais un laikietilpīgākais. Šajā posmā ir gadījies bieži piedzīvot, ka palīdzība vienkārši tiek atteikta un “izmet pa durvīm”. Šī ir tā situācija, kad ir jāturpina iet uz mērķi un neatlaidīgi jārāpjas iekšā pa logu, un, ja izmet pa logu, tad jārāpjas caur skursteni. Ir jāklauvē, jāklauvē un jāklauvē, kamēr tev atvērs, uzklausīs un sadzirdēs!

Ir gadījumi, ka durvis vispār neatveras! Agrāk Līga to uztvēra personīgi, pārdzīvoja, nesaprata tādu attieksmi, jo vēlme taču caur šo lūgumu ir bijusi tikai palīdzēt tiem, kam iet visgrūtāk. Tas taču nav vajadzīgs pašai biedrībai NSUS! Bet ar smaidu sejā Līga atzīst, ka iegūstot šādu, arī skarbu pieredzi, tu paliec tāds neuzņēmīgāks pret atteikumiem un uztver tos vairs tik kā darba procesu vai rezultātu savam darbam. Rezultāts nekad nav tikai pozitīvs, nedz tikai negatīvs, tas ir un paliks tikai konkrēta darba posma rezultāts, un no tā man pašai vienmēr jāmācās!

Iegrimstot pārdomās, Līga piebilst, ka nezinot, kā citiem labo darbu darītājiem, bet viņai šis viss – domas, meklējumi, projekti – notiek bez brīvdienām. Bieži vien pat vēlos vakaros ir sarunas ar palīgā saucējiem, bērnu namu vai aprūpes namu vadībām, atbalstītājiem. Kopā tiek plānots, kā varam projektos katrs ieguldīt savu artavu, lai izdotos. Mēdzu teikt, ka uzņēmējiem, biedrībām un projektos iesaistītajiem, nav tāda termina kā “darbalaiks”. Tam var piekrist.

Līgas ieteikums ir katram pašam, kaut nedaudz, iesaistīties labdarības procesā, lai sajustu, kā tas ir. Tikai katrs pats, to izjūtot uz savas ādas, varēs atbildēt uz mūžseniem jautājumiem par to, kamdēļ tas jādara un kāds no tā ieguvums pašam labdarim, kā arī izprast šo labo darbu būtību un pēcgaršu. Jebkuram ir iespēja izdarīt ko labu. Labdarība nav spiesta lieta, tas ir aicinājums. Vai nu sirds jūt šo aicinājumu, vai nejūt! Piespiest nevar un nevajag.

Noteikti ir un būs cilvēki, kuriem būs cits viedoklis par šo visu, bet tādi nu mēs esam, ar dažādiem dzīves gājumiem, dažādu pieredzi un dažādiem viedokļiem. To ir jārespektē un jāciena.

Protams, ir dzirdētas dažādas pieredzes, gan privātas, gan kolektīvas, saskaroties ar labdarību. Ne vienmēr tie, kas dod, sagaida atpakaļ tādu attieksmi no palīdzības saņēmēja, kādu bija iedomājies. Un tas sarūgtina. Bet mums ir jāsaprot, ka ne visi cilvēki tver lietas pēc vienas mērauklas. Katrs ir atšķirīgs. Katrs redz pasauli no savas prizmas. Nav sliktu vai labu cilvēku. Viņi visi ir tikai dažādi. Vienīgi negribētos, lai kāda ne tik gaiša pieredze aizver mūsu sirdis uz labiem darbiem nākotnē.

Sarunas noslēgumā Līga atklāj, ka pati ir izvēlējusies iet šādu ceļu un priecājas, ka ir dota iespēja darīt labās lietas un palīdzēt tiem, kam prieka un iespējas ir tā mazāk iedalītas šajā dzīvē. Iespējams, tā ir mana dzīves misija un es to pieņemu ar prieku, saka Līga, gaiši atplaukstot sirsnīgā smaidā. Nenovērtējams, protams, ir Līgas ģimenes atbalsts, jo bez mammas un brāļa būtu neiespējami “piecelties”, kad biedrības ikdienas darbā dažbrīd gribas padoties.

Un jāatzīmē, ka paveikt visus labos darbus nebūtu bijis iespējams bez sadarbības partneriem, ziedotājiem, atbalstītājiem un visiem tiem cilvēkiem, kuri ir uzticējušies tam, ko Līga dara, tādēļ liels paldies visiem.

dz-013

Un ieteikums pārējiem: Negaidiet personīgu uzaicinājumu, nākamos Ziemassvētkos vai citu tā saucamo “īsto laiku” labiem darbiem, bet paverieties apkārt ikdienā un ieraugiet, sadzirdiet “klusos palīgā saucienus” un rīkojaties. Ja rodas jautājumi vai neskaidrības, kā kādam nelaimē nonākušajam palīdzēt, droši rakstiet NSUS biedrībai, un skatīsimies, ko varēsim darīt lietas labā kopīgiem spēkiem!

Agnese Geduševa
www.kekavaruna.lv

LEAVE A REPLY